Šorīt, iznākot no Matīsa tirgus, ieraudzīju Ievu un balto skaistuli Čiekuru (1, 5 gadi) un lai gan biju apkrāvusies kā ēzelis ar mantām, tomēr paātrinātā solī mēģināju abus noķert. Un izdevās!
Čiekurs ir misters draudzīgums un aktīvais spridzeklītis, jo mierā nostāvēt nevar ne sekundi, viss jāapošņā, jāapskata un jāpārbauda. Tāpat viņš ir varen ēdelīgs suņu puika un īpaši iecienījis biezpienu un svaigus burkānus.
Mājās Čiekurs mēdz veidot zeķu uzkrājumus aiz gultas, kur savelk visas atrastās zeķītes, bet uz ielas viņam patīk vērot cilvēkus un reizēm Čiekurs pat mēdz atskatīties uz atsevišķiem, viņaprāt, interesantiem tipāžiem.
Suņuka mīļākā mantiņa ir balts lācis, kurš vēl ir laimīgi izdzīvojis, bet Narvesena buldodziņš gan ātri vien palika bez acīm, jo Čiekurs tās pirmās noēda.
Taču kronis mūsu tikšanās reizei sanāca tas, ka, kamēr mēs ar Ievu runājām par Čiekuru, tikmēr viņš pamanījis manu pret sienu atlikto maišeli, paceļ kāju un apspricē. Tad nu nekas cits neatlika kā kārtīgi izsmieties, jo, kurš gan spēj dusmoties uz tādu mīļuku kā Čiekurs.
No comments:
Post a Comment