Ilze un Koko

Šodien man bija liels prieks iepazīties ar divām burvīgām dāmām - Ilzi un Maltas zīda sunīti  Koko Francuāru (1 gads un 3 mēneši), kas mīļi tiek dēvēta par Kokitu.

Suņu meitene Koko ir pats draudzīguma un mīļuma iemiesojums, kurai ļoti patīk doties visur Ilzei līdzi, tāpēc skumīgākais brīdis ir tad, ja tomēr kādu dienu jāpaliek mājās vienai. Kā arī ne īpaši viņai patīk veikalu apmeklējumi, jo tad galva tiek iebāzta dziļāk somā un gaidīts brīdis, kad varēs doties mājās.

Mājās Koko nav pierunājama izvēlēties citu guļvietu, kā vien Ilzes gultu un viņas lielākais prieks ir no rītiem būt kā modinātājai un apsveicināties ar slapju buču. Bet viņa ir laba meitene un ļauj saimniecei arī izbaudīt vēlākus sestdienas rītus un neliek doties agrajā pastaigā.

Kā jau īstai dāmītei pienākas, Koko vājība ir nolasīt visām blūzītēm un krekliņiem pogas un pērlītes, pie tam tas tiek darīts ne tikai Ilzes apģērbiem, bet arī svešiniekiem, kas nav bijuši īpaši vērīgi.

Visvairāk mazajai skaistulei garšo vārīta teļa gaļiņa, kā arī svaigi gurķi un āboli, kurus viņa pat ir iemanījusies nočiept no maisiņa un viena pati aiziet balkona stūrī pa kluso apēst.
Bet Koko pats labsajūtas augstākais punkts ir, ja kāds pakasa viņai puncīti, jo tad visas četras pekas ir gaisā un šī nodarbe var, Kokoprāt, turpināties stundām ilgi.

Tā nu pēc mūsu tikšanās abas meitnes aizsteidzās mājās, jo šodien Koko ir liela diena, jo nāks frizieris un būs jāiet paplunčāties vannā.