Jānis un Radža

Šodien atkal piepildījās viena no manām vēlmēm, kas nedeva mieru kādus pāris mēnešus, jo vienreiz ciemojoties Valmierā biju ievērojusi milzīga izmēra baltu skaistuli kādas privātmājas sētā. Viens gan ir uzrunāt pretīmnākošu cilvēku uz ielas, bet pavisam, kas cits tikt klāt suņupuikam, kas apmēros ir divas reizes lielāks par pašu un aiz sētas, klāt neesot nevienai dzīvai dvēselei. Tā kā pāris mani iepriekšējie mēģinājumi noķert šī skaistuļa saimnieku nevainagojās panākumiem, tad nu šodien devos atkal pasnaikstīties gar mājas sētu, ar cerību, ka piemīlīgā saulīte tomēr būs kādu izvilinājusi ārā. Kā vienmēr baltais suņupuika sagaida mani ar nedaudz aizdomīgu skatienu, bet izskatās, ka par bīstamu neuzskata, jo ne rej, ne citādi baida mani projām, tik ar pāris teritorijas iezīmēšanas paņēmieniem norāda, kur ir viņa robeža.

Nedaudz patrokšņojot ar pastakastītes vāciņa dauzīšanu, tomēr esmu pievērsusi nelielu uzmanību un no pagalma puses parādās Jāņonkuļa galva, kurš uzklausa mana nāciena mērķi un ir pierunājams saorganizēties vienam foto.

Tūlīt arī uzzinu, ka dienas varonis ir vidusāzijas aitu suns Radža (6 gadi), kas pēc rakstura nav agresīvs, bet, ja kāds cilvēks viņam līdz galam neiepatīkas, tad gan tiek sirsnīgi apriets. Radža ir prātīgs puika un savas darbības stipri apdomā, bet šad tad jau spēj arī satrakoties, īpaši tad, ja Jāņonkuls rotaļās iesaista bumbu.

Patiesībā Valmierā Radžam ir brīvdienu māja, jo pa darba dienām viņš dzīvo Murjāņos, kur ir visai veikli iemanījies pārvarēt sētu, lai dotos ciemos pie kaimiņu suņiem, jo kāpēc gan palikt visu dienu mājās vienam, ja blakus risinās īstā dzīve?!?

Ja Radžam gadās tikt pie garšīgas čības, tad tā tiek apēsta līdz pēdējai vīlītei, tāpat, ja viņa ceļš krustojas ar kādu ezi, tad no mazā adataiņa nekas daudz vairs pāri nepaliek. Visticamāk, ka tāds pats liktenis piemeklētu arī kaķus, tikai Radža nav tik izveicīgs, lai kādu noķertu.

Pret mani gan Radža bija pats laipnības iemiesojums un visu laiku bakstīja ar purniņu, lai samīļoju un ķeksēja ar savu tiešām milzīgā izmēra ķepu, kas pēc Jāņonkuļa vārdiem, esot pati augstākā labvēlības izpausme no viņa.