18 February 2011

Eduards un Velvets

Var teikt, ka manā projektā ir uzplaukuši kurchāru ziedu laiki, jo šodien iepazīstināšu Jūs ar  Eduardu un Velvetu (4 gadi), kura labākā draudzene ir suņu meitene Gabriela un par viņu stāstīju Jums pirms pāris dienām. Velvets lieliski  prot atpazīt savas draudzenes vārdu sarunu laikā un tad uzreiz kļūst ausīgs, kur tad Gabriela ir?!?
Eduardam kurchāri ir ļoti tuvi sirdij jau kopš bērnības. Apmēram, desmit gadu vecumā, kad ciemos bija atbraucis mednieks ar taksīti un kurchāru, tad viņam kā puikam ieraugot šī suņa labsirdīgo skatienu un uzvedību kopumā, var teikt, bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
Tā nu kurchāru mīlestības stādiņš bija iedēstīts, atlika tikai sagaidīt īsto brīdi, lai saprastu, ka ģimene ir gatava suņukam.
Vienu dienu braucot ar mašīnu, kā gadījās, kā ne, Eduards sazvanīja audzētavu, kur nesen bija atskrējuši kurchāru mazuļi un tagad meklēja jaunus saimniekus. Tūlīt arī sekoja zvans sievai, vai ņemam? Atbilde bija apstiprinoša  un tā jau četrus gadus viņi ir četratā, jo Velvets ir kā otrs bērns.
Tad, kad suņu puika bija maziņš un viņam bija sanācis savārīt ziepes, tad saimniekus sagaidīja pie durvīm ar austiņām tūtiņā un astīte sitās ritmiski pret grīdu. Vēl par nedarbiem runājot, Velvetam ir sanākusi identiska situācija un rezultāts, ar tikšanu pie lielā pārtikas maisa, kā viņa draudzenei Gabrielai. Te laikam darbojas teiciens: Parādi man savus draugus un es pateikšu kāds esi tu pats :). 
Bet pretstatā Gabrielai, Velvets drīkst gulēt dīvānos un gultā, tāpēc savu naktsmieru bauda kopā ar saimniekiem. Bet laikam pati interesantākā lieta par šodienas varoni ir tas, ka viņš smaržo stipri līdzīgi ezim, kas tikko pastaigājies pa pļaviņu un Eduardam šī smarža ļoti patīk.
Principā, ja Eduards, kur brauc, tad Velvets viņam līdzi un vienmēr sēž priekšējā sēdeklī, taču reizēs, kad viņa vietu ir ieņēmis kāds cits pasažieris, suņupuika tikmēr līferējas un mēģina iespraukties vidū, kamēr pasažieris pats pārsēžas aizmugurē.
Velvets ir  kafejnīcas Piranija (Strēlnieku un Dzirnavu ielas stūris)  labais gariņš un šī ir vieta, kur netiek atteikta ieeja arī citiem četrkājainiem mīluļiem, tāpēc, ja man būs kādreiz suņu draugs, tad zināšu, kur pusdienot.
Vēl mani ļoti aizrāva Eduarda izteiktā doma, par to,  kāpēc suņiem ir tik milzīga mīlestība pret saimnieku, tas varētu būt tāpēc, ka suņa mūžs ir septiņas reizes īsāks par cilvēka dzīvi un, ja četrkājainais draugs paliek viens pats mājās veselu dienu, tad priekš viņa tas ir laika daudzums it kā būtu nedēļu pavadījis vienatnē.


Eduardam ar Velvetu ir triks, kad saimnieks ieliek kaut ko garšīgu mutē (šajā gadījumā tas ir suņu cepums) un Velvets  pavisam maigi ar savām lūpām izņem to ārā un notiesā.
Te man Velvets nodemosntrē savas izcilās meklētāja dotības, jo viņam neredzot paslēpjam manu pīkstošo sivēnu (uz galda pa labi) un pēc tam viņš dodas to meklēt pēc smaržas, nepagāja ne 30 sekundes, kad ar skaļu rējienu tika ziņots, ka lieta darīta un sivēns dabūts rokā. Lai gan kārdinošais pīkstulis bija Velvetam labi sasniedzams, tomēr viņš to neņēma, jo zin, ka no galda neko nedrīkst bāzt mutē!


Mans sivēns Velvetam ļoti iepatikās un tika mētāts pa gaisu un dzenāts pa grīdu, pīkstināts un apriets, bet arī gumijas ruksis braši turējās pretī Velveta zobiem un tika mājās bez nevienas skrambiņas.

2 comments:

  1. ārkārtīgi aizkustinošs stāsts, pilns mīlestības! dzīvniekcilvēki un viņu četrkājainie ir labākie!

    ReplyDelete
  2. Velvets smaržo pēc siena, siltuma un labsirdības..

    ReplyDelete